Ceļojot arvien biežāk un tālāk, mēs nebaidāmies nogaršot vietējos ēdienus. Mēs nevēlamies būt pasīvi tūristi, bet gan aktīvi ceļotāji, kuri apgūst citas kultūras visos līmeņos, ieskaitot kulināro.
Lai gan atgriežoties mums joprojām iet pie sirds vietējā virtuve, mēs ilgojamies pēc ceļojumos nobaudītajiem ēdieniem. Šādos gadījumos var dalīties ar kulināro pieredzi, ne tikai atsaucot atmiņā brīvdienu kulināros piedzīvojumus, bet arī gatavojot ar draugiem un ģimeni.
Lai nacionālo ēdienu restorāns varētu gūt panākumus, galvenais priekšnosacījums ir autentiskums. Kā to nodrošināt?
- Apmeklējiet kulinārijas kursus un praktizējieties ārzemēs
- Nolīgstiet komandu – gan virtuvē, gan restorāna telpās – no attiecīgās valsts
- Pasūtiet sastāvdaļas no konkrētās valsts
- Izmantojiet attiecīgajā valstī izmantoto aprīkojumu un tehnoloģijas
- Pasniedziet ēdienus uz autentiskiem traukiem
- Pārliecinieties, ka iekārtojums un mūzika rada asociācijas ar konkrēto valsti
Ir svarīgi piedāvāt ne tikai visizplatītākos, bet arī mazāk pazīstamus ēdienus.
Ja specializējaties itāļu virtuvē, līdztekus picai un makaroniem varat pasniegt ceptus arančīni vai panceroti, bet, ja pasniedzat suši, pārsteidziet viesus ar tādiem tradicionāliem japāņu desertiem kā dango, mochi vai anmitsu.
Ja nevēlaties pasniegt tikai vienas valsts ēdienus, varat ēdienkartē iekļaut pa vienam ēdienam no dažādām valstīm. Labākajā gadījumā šim ēdienam jābūt jaunumam vietējā tirgū – tas ļaus jūsu uzņēmumam izcelties citu vidū un gūt panākumus.
Meklējat pasaules kulinārijas vēsmas? Iedvesmojieties no šīs kartes!
Gruzīnu restorānu skaits Polijā arvien pieaug. Iecienītie hačapuri – maizītes ar siera vai olu pildījumu – ir vietējais ielu ēdiens, hinkaļi ir pelmeņi ar buljona un gaļas pildījumu, kas ir lieliski piemēroti lielākām cilvēku grupām, bet čurčhela ir vietējais deserts, kura galvenās sastāvdaļas ir rieksti un vīnogu sula.
Arvien lielāku popularitāti ceļotāju vidū gūst Maroka un tās virtuve. Tās viesiem noteikti jānogaršo harīra – sātīga zupa ar gaļu, dārzeņiem un pākšaugiem, tadžīna – gaļas un dārzeņu sacepums, kas ir gatavots īpašā māla traukā, un mrūzija – cepta jēra pakaļkāja ar mandelēm.
Etiopija ir viena no Āfrikas valstīm, kas ir nolaupījusi ceļotāju sirdis visā pasaulē. Tās nacionālais ēdiens ir indžera – plāna maizīte no raudzētiem tefa miltiem, kas tiek pasniegta kopā ar dažādu veidu pildījumiem – dārzeņu, gaļas un lēcu sautējumiem. Tiem raksturīgo garšu piešķir berberes garšvielu maisījums.
Daudzi tūristi, kuri ir apmeklējuši Indonēziju, meklē tai raksturīgās garšas vietējos restorānos. Viņiem pietrūkst soto betawi – zupas ar citronzālē marinētu liellopa gaļu, govs un kokosriekstu pienu un dārzeņiem, nasi goreng – ceptu rīsu ar dārzeņiem un olu, kā arī gado gado – tomātu, gurķu, tofu un olu salāti ar riekstu mērci.
Havaju salas ir veselīgas ēšanas paradīze. Eiropā arvien vairāk restorānu pasniedz poke – jēlas zivis vai jūras veltes, poi – masu no raudzēta taro vai smalcinātu ledu – desertu, kas ir pagatavots – tieši tā – no smalcināta ledus.
